Biedē mani, mierini mani, biedē mani

cik daudz pieskārienu ir sniegusi, saņēmusi un pārstājusi dot kāda roka

kādas skaņas ir uzkrājusi auss gliemežnīca

ko stāsta kādas iekapsulētas nervu sistēmas ritināti un atjaunoti mezgli un vijumi

cik bieži sākās un apstājās elpa kāda plaušās svārstībā starp bailēm un mierinājumu

cik daudz ir radīts un iznīcināts

“Visi attēli pazudīs.”² Tā franču rakstniece Annija Erno ievada savu vienlaikus personisko un kolektīvo autobiogrāfiju “Gadi”. 200 lapaspušu garumā viņa rūpīgi vāc savas dzīves un kolektīvās atmiņas attēlus un transfomē tos arvien jaunos, vienlaikus jau no paša sākuma samierinoties ar to zūdamību. Savukārt māksliniece Laimdota Malle Anatomijas muzeja rezidencē kādā darbu cikla veidošanas procesa brīdī saprot: trauslus elementus sastindzināt var tikai tad, kad tajos ir pārtrauktas dzīvības pazīmes. Veidojot taureņu kolekciju, jāizsūc no tiem viss mitrums un dvēselīte, citādi kustību repetīcija nodeldēs spārnus, degradācijas process izmainīs formas, acu dobumi iztukšosies. Arī cilvēka ķermenis ir kā grezni ornamentēts instruments. Muzeja kolekcijā istabas temperatūrā izvietotas burkas, kurās demonstrēts poētisks mehānismu šķērsgriezums: iekapsulētas nervu virves un pavedieni, deguna dobumu gliemežvāki, kapilāru ķērpji, galvaskausu čaumalas, kaulu poru meži. Nolobīts un aprūpēts, godāts un sargāts. “Nespēju pārstāt domāt par katra elementa neizmērāmo potenciālu. Par instrumentu radīto kustību un skaņu kvantitāti, neapzinātu repetīciju, nolietojumu un mūžīgi atstātajām pēdiņām” - anatomijas muzejā, strādājot starp dzīvo un trauslo pretstatā aizgājušajam, sastingušajam un iekapsulētajam, Laimdota auda vizuālu dialogu ar tā kolekciju un meklēja metaforas starp cilvēka un citu dabā sastopamu sugu ķermeņu anatomiju gan formā, gan neredzamās atmiņu un emociju saiknēs.

Mūsu ķermeņi mums pašiem vēl nezināmos un tikai daļēji izpētītos veidos būvē ciešas un daudzveidīgas saiknes ar citiem organismiem, un šo saikņu pārtraukšana ir viena no visgrūtāk pārdzīvojamām pieredzēm. Rūpes par mirušajiem cilvēkiem un citu sugu pārstāvjiem, tostarp bēru rituāls un apbedījumu vietu uzturēšana, ir viena no pirmajām un svarīgākajām cilvēku kultūras veidošanas pazīmēm. Dzīvnieku ādā vai audumos ietīts mirušā cilvēka ķermenis tika nodots zemei, saulei, ugunij, ūdenim, citu dzīvnieku apēšanai. Ar audumiem un ziediem izdaiļoja ķermeņus, atvadu un apbedījuma telpas. Ortodoksālās kristietības ikonogrāfijā Jēzus ir vienādi ietīts autos gan pēc piedzimšanas, gan pēc nāves. Autore Keitlina Doutija, noslēdzot savu plašo un vienlaikus personiski emocionālo izpēti par nāves kultūru un rituāliem visā pasaulē, raksta par dzīves un nāves ciklu nedalamību — visi augi aug, barojoties no kadreiz dzīvo augu vielām, ķermeņus kremē, izmantojot fosilo, proti, mirušu un sadalījušos organismu, degvielu. Arī šajā papīra lapā ir daļa no kādreiz auguša un krituša koka. Viss apkārt nāk no nāves: katras pilsētas katra daļa, katra daļa no katra cilvēka.³ Savā jaunajā darbu ciklā Laimdota pievēršas šī cikliskuma izpētei, tam, kādu nozīmi cilvēku kultūrai nes individuālās un kolektīvās sērošanas un rūpju process, kā arī tam, kāda nozīme ir tādām atmiņu vietām un institūcijām, kas glabā aizgājušo cilvēku ķermeņus, kāpēc cilvēkiem ir nepieciešama tikšanās ar tiem.

Rietumu kultūra, tostarp līdz ar kristietības, urbanizācijas procesu un kapitālisma izplatīšanos ir kolonizējusi daudzas attīstītas kultūras, ieskaitot daudzveidīgus nāves un izvadīšanas rituālus, tos krietni modificējot, adaptējot un samazinot to izplatību. Lielākā daļa no tiem balstās klātesamībā ar mirušo, ilgstošiem, pārdomātiem atvadu un slavināšanas rituāliem, mielastiem, bija sastopama arī ķermeņu mumificēšana, atstājot mirušo ķermeņus ilgstošā piekļūstamībā. Nekas no šī, domājams, neatbrīvoja no šķiršanās sāpēm, taču līdzēja personiskai un kolektīvai sērošanai un padarīja domas par notiekošo saprotamākas, jo vismaz daļēji sniedza atbildes uz jautājumu, kāpēc un kas notiek tālāk. Šie rituāli izveidojās laikā, kad filozofisks nošķīrums “cilvēks un daba” vēl nebija izveidojies, kā arī cilvēku dzīves ilgums bija īsāks un mirstības riski augstāki. Bija pašsaprotamāk redzēt sevi kā vienlīdzīgu daļu no dabā notiekošajiem dzīves–nāves procesiem. 20. gadsimts atnāca ar nāves procesu izstumšanu no cilvēku ikdienas. Mirušo apbedīšana ir kļuvusi par pakalpojumu, ķermeņi uzreiz pēc fiziskās nāves iestāšanās tiek efektīvi paslēpti morgos, apbedīšanas birojos, cieši aizskrūvētos zārkos. Taču nāves slēpšana ikdienā neattiecas tikai uz mirušajiem cilvēkiem: koku lapas uz ielām pazūd tikpat ātri, cik atkritumi un izkārnījumi, produkti veikalos atjaunojas ik dienu, neaptverami ātra informācijas aprite pusminūtes laikā aiznes prom nelūgtas ziņas par karos un katastrofās bojāgājušajiem. Ja ne mūžīgā jaunība, tad vismaz mūžīgā dzīve. Atvadoties no vasaras un satiekot rudens iestāšanos, pilsētās dzīvojošie cilvēki aizvien mazāk redz un sasmaržo trūdēšanu: lēnu un, iespējams, nepatīkamu pakāpenisku procesu, kas pavada no viena stāvokļa uz nākamo. Šis, protams, nav iebildums pret tīrību un kārtību mūsu ikdienā (mums kā Rietumu kultūras “produktiem” tā ir pašsaprotami svarīga), tomēr reizēm šķiet, ka tādējādi ir izjaukts kāds svarīgs līdzsvars.

Horrify Me, Soothe Me, Horrify Me

Cilvēkiem piemīt spēcīga tieksme nonākt kontaktā vai nezaudēt saskari ar to, kas, kļuvis pārlaicīgs, nes ziņas no aizsaules. Rietumu kultūra ir saglabājusi vairāku gadsimtu garumā koptas kapu tradīcijas, kapenes, sakrālus objektus, kunstkameras, anatomikumus un citas līdzīgas telpas — daļēji vai pilnībā pieejamas vietas, kas glabā kādreiz mirušu cilvēku ķermeņus vai to daļas. Šīs vietas uztur, iespējams, vienu no nozīmīgākajām mācībām: tās visas ir pierādījums, ka ikviens, kas bija pirms mums, ir miris, un katrs no mums kādudien izdarīs to pašu.⁴ Tas, protams, vēl nepadara šo mācību viegli pieņemamu. Kultūra, kas izvairās no nāves, ir gluži pašsaprotama: šī satikšanās un tās gaidas nekad nekļūs nesāpīgas, bet tomēr no tām nevar izvairīties. Laimdota Malle ilgstoši rezidēja vienā no šādām vietām, kurā iemūžināto ķermeņu glabāšanas pamatojums ir rodams zinātnē, bet šīs satikšanās nozīmi, šķetināja caur subjektīvo, emocionālo, visu to, no kā zinātne ir vēlējusies atbrīvoties. Viņas jaunā izstāde uzsver to, ka šī vajadzība pēc satikšanās, īpaši laikā, kad ikdienā tik blīvi sajūtama vardarbīgas nāves klātesamība, prasa drošu, rūpju piepildītu telpu, kurā kultivēt pieņemšanu un rast iespēju atvērtai mijiedarbībai ar nāvi gan fiziskā, gan abstraktā līmenī. Telpu, kurā nav kauna just savu vājumu, nav kauna sērot, atzīt savas bailes, nedrošību, izmisumu, bet arī saņemt mierinājumu. Arī šī teksta un šīs izstādes autori, šo pašu baiļu vadīti un pieredžu skarti, iespējams, vien meklē veidus, kā izskaidrot šo pieredzi, tikt ar to galā, iztēloties transformācijas, kas palīdz turpināties pašiem. Ja šis teksts ir tāds skatīšanās veids, kas mēģina saredzēt, domāt un apjaust, par ko tas viss liecina, tad mākslas process, mākslas darbu un izstādes tapšana, bija mēģinājums no tā atbrīvoties, veidot pašiem savu rituāla, satikšanās un transformācijas telpu. Malles izstāde balstās šajā nerisināmajā berzē starp zudamības pieņemšanu un nesamierināšanos ar to. 

Izstāde "Biedē mani, mierini mani, biedē mani", ko Laimdota Malle radījusi sadarbībā ar telpas mākslinieku Alekseju Beļecki, ir poētisks pētījums par esības ritu, kurā atnākšana, transformācija un izzušana ir daļa no vienotas ekosistēmas nepārtraukta cikla. “Laimdota Malle arī iepriekš ir strādājusi pie atmiņu un aiziešanas tematikas,” raksta pētniece Ieva Melgalve. “Izstādē "Kāds savāds, garš milzis" (2019), izstāžu ciklā "OOZE" (2023) un citos darbos viņa izmanto repetīciju, nozīmēšanu un nospiedumu veidošanu plānos, puscaurspīdīgos un trauslos materiālos, lai reflektētu par cilvēku gaistamību, aiziešanu un izzušanu, mūsu vēlmi viņus paturēt un nepieciešamību palaist vaļā. Pāri palikušais – atmiņas, ķermeņi, piemiņas lietas – šķiet pakļauts nebeidzamām transformācijām, pastāvīgi atgādinot un tomēr nespējot aizstāt to, kas zaudēts. Šajā izstādē māksliniece turpina iedziļināties sēru un pieņemšanas emocionalitātē, bet pēc dzīvības aiziešanas palikušais ķermenis nu iegūst jaunu, patstāvīgu eksistenci.” Jaunajā darbu ciklā Malle risina tēlu veidošanos, izejot ārpus antropocentriska skatījuma: te cilvēka roku kauli pārplūst koku zaros, nervu sistēma transformējas ķērpjos. Ziedu mirklīguma notveršana šajos darbos vienu brīdi ir izmisīgs, citu – mierpilns dzīves fiksēšanas akts. Jaunā cikla darbi ir metafora gan sērām kā transformācijas procesam, gan jaunajam dzīvības ciklam pēc šīs transformācijas.

Savā tekstā “Dabas melanholijas, kvīrā ekoloģija”⁵ vides studiju profesore Katriona Mortimera Sendersa, atsaucoties uz filozofu Aldo Leopoldu un lektoru, publicistu Ričardu Andersonu⁶, iezīmē sēras kā modernās sabiedrības kodolu, paplašinot sērošanu līdz plašākam konceptam. Viņa uzdod jautājumu: kā sērot kultūrā, kas nereti nesaprot, kas ir zaudēts? Pēc viņas domām, modernai sabiedrībai ir jāpievieno sērošanai klāt mūsdienu kultūrā “nesērojamus” objektus, proti, tādus, kuru zaudējums ir pavisam īsts, bet par kuriem nav pieņemts sērot — būtnes, kas nav cilvēki (nonhuman), dabiskās vides, ekoloģiskie procesi u.c. Mūsdienu sabiedrībai sērošana nepieciešama, lai izstrādātu instrumentus, kā pārvarēt gan tuvinieku aiziešanu, gan pasaulē notiekošo. Tādi ir kari:  reāla un potenciāla personīgās un tuvinieku dzīves un ierastās vides zaudēšana, nepieciešamība aptvert nekad nesatiktu neskaitamo cilvēku dzīvju pārtraukšanu, par kurām mēs nereti uzzinām tikai tādēļ,  ka viņi ir miruši vai apdraudēti. Tāpat arī dabas piesārņojums, augu, dažādu sugu skaita sarukšana, iznīcināšana vai apdraudējums. Klimata  neatgriezeniskās pārmaiņas. Izcirsts mežs, kurā pavadīta daļa dzīves un līdz ar kura aiziešanu izzūd vesela ekosistēma ar augiem, putniem, kukaiņiem, dzīvniekiem, atmiņām un emocijām. Sendersa norāda uz sērošanas procesiem kā instrumentiem, kas nepieciešami, lai izdzīvotu bailes, sāpes, zaudējumu, jo alternatīva ir pilnīga jēgas zaudēšana. Viņa min pētnieci Sjū Elenu Kempbelu, kas, atbildot uz pārdomām par vides trauslumu un cilvēku destruktivitāti, atrod jēgpilnu sākumu izejai no to radītās emocionālās melanholijas: nepastāvība vienmēr ir bijusi visa pamats.

Anatomijas muzeja kolekcija ir mehānisms, kas demonstrē kārtību, ar kādu dzīvā viela tiek nolobīta, saglabāta un sakārtota – šīs formas vairs nav daļa no organisma, bet ir nesušas sevī bezgalīgu potenciālu. Jaunajā darbu ciklā Laimdota Malle veido simboliskas dažādu ķermeņu čaulas un nospiedumus no vaska un ģipša. Šīs čaulas balansē starp kustību un sastingušu laiku, ritmisku atkārtojumu un izplūšanu, un apzināti atsaucas uz dažādu sugu ķermeņu formām, tā norādot, ka cilvēks un daba nav dalāmi un šajā vienotībā var rast ceļu uz jēgpilnu sērošanas procesu. Laimdotas praksei ir raksturīga atmiņas pētīšana, izmantojot attēlu, tā repetīcijas un tēla atkārtošanas metodes, taču šajā darbu ciklā viņa no attēla izmantošanas, izņemot abstrakto krāsu plūdumu, atsakās. Par atmiņas pieķeršanos attēliem esejā “Starp violetu un zaļu” raksta kuratore Zane Zajančkauska, kā piemēru minot atmiņas par tuvinieku, kas koncentrējas uz fotoattēlu, nevis aizgājušā kustību, uzvedību, balss intonāciju, ādas tekstūru, “kamēr, ja es mēģinu domāt par kādu, kas redzēts dzīvē, bet ne notverts attēlos (tādu gan paliek arvien mazāk) vai arī nav redzēts nekad, tikai dzirdēts stāstos, – šie tēli turpina veidoties un pārtapt ik reizes, kad par tiem iedomājos vai stāstu tālāk. Tie ir nestabilāki, trauslāki tēli, pilni iespējamību.”⁷ Pētot muzejā līdz objektiem un to funkcijām reducētās ķermeņa daļas, Laimdota uzdod jautājumu, cik viegli ir distancēt no sevis elementus, kuri neatgādina mūs pašus un cik grūti ir atraut redzamo no personas, ja ir pamanāmas viņa cilvēciskās iezīmes. Portreti un pirkstu gali. Pētot pieejamos arhīvus par cilvēkiem, kuru ķermeņi ir nonākuši muzejā, Laimdota apzināti atteicās no darba ar viņu attēliem, lai veidotu nemitīgas transformācijas iespēju pilnus tēlus. Tādus tēlus, kas caur rūpēm un subjektīvo nevis sastindzina un pārtrauc dzīvi, bet, gluži otrādi, atgriež tiem dzīvi tēlainībā, piešķir tiem jaunas, transformētas atmiņas.

Izstādes telpa, kas veidota Anatomijas muzeja otrajā, kores stāvā (pirmie Laimdotas darbi, kas tika veidoti vēl kā rezidences artefakti, ir izvietoti muzeja ekspozīcijas pagrabstāva telpās), gan ar savu novietojumu, gan savā vizuālajā formā, veido atsauces uz pasaules un dabas cikliskumu mitoloģijā. Proto-indoeiropiešu rītausmas dieviete *H₂éwsōs, kas ir paplašinājusies un ietekmējusi sieviķās ausmas dievības arī citās mitoloģijās (tādas ir, Austra⁸, Ēosa, Aušrine un daudzas citas), iemiesoja bezgalīgu, ciklisku tiekšanos uz pārdzimšanu, uz jaunas formas iegūšanu pēc simboliskas nāves – vai tā būtu nakts vai ziema, slimība vai fiziska nāve. Rītausmas dieviešu mājas atradās kalnu virsotnēs, tās bija vietas, pilnas ar krāsām, kustību, skaņām, atjanotni, un gaismu, tās kalpoja kā transformācijas telpas, ienākot jaunajā dzīves ciklā – dodoties tālāk aiz Saules. Un tā – bezgalīgi atkārtojoties, katru tūkstošgadi, katru gadu, katru mēnesi, katru dienu, katru minūti, katru mirkli. Tumšākā stunda vienmēr ir pirms rītausmas. Dziedējošais spēks notiek cikliskos procesos, kad viena un tā pati notikumu gaita teikumā tiek atkārtota, un ar katru reizi to izteikt skaļi ir vieglāk, katru reizi no jauna izdzīvot ir vieglāk. Ar kādām 100 būs gana. Vārds “skatīties” nozīmē atgriezenisku darbību, vērstu uz darītāju pašu⁹, un cilvēkam visa daba ir kā milzīgs, nelīdzens spogulis. Bet, ja redzu, kā mēs pārvērtīsimies par putekļiem gaisā

koku lapiņu virmuļojošām ēniņām

par sarežģītiem augošiem sakņu mezgliem, irdinoties dziļumā

kā ar mana ķermeņa instrumentiem mielosies kukaiņi

ar saldajām sulām padzersies kolibri un ar mežģīnēm izdaiļos krāsainas pelējumu sēnītes

ja redzu, kā mūsu enerģija pāries plašumā, kolektīvajā informācijas vējā, kur rūpes vairs nav

iesprostotas lineārajā laikā un valodā 

un sēras, skumjas tiks godātas, aijātas 

un atvadas ir atbrīvojošas un svinīgas

līdz galam izzušanai būt gatavam nav iespējams, bet redzēt sevi šajā atspulgā palīdz būt šeit

palīdz ļauties gan paspēšanai, gan nepaspēšanai

Teksts: Aleksejs Beļeckis, Laimdota Malle
Teksta redaktore Ieva Melgalve

Izstāde "Biedē mani, mierini mani, biedē mani" RSU Anatomijas muzejā būs skatāma līdz 26. aprīlim.

Māksliniece Laimdota Malle
Telpas mākslinieks, kurators Aleksejs Beļeckis
Izstādes komponiste Sarma Gabrēna
Gaismu mākslinieks Romāns Medvedevs
Rezidences un izstādes projekta kuratore Ieva Lībiete

Laimdota Malle ir vizuālā māksliniece, kas izmantojot dažādus medijus, strādā ar tēlniecību, attēlu, skaņu un telpu, lai radītu instalācijas, caur kurām izzina un iztaujā kolektīvās un personīgās pieredzes. Laimdota Malle ir beigusi maģistrantūras programmu Mančestras Metropolitēna universitātē (Manchester Metropolitan University) Lielbritānijā, un maģistrantūru Latvijas Mākslas akadēmijā, gūstot starptautisku atpazīstamību ar savu radošo pieeju un inovatīvajiem meklējumiem. 2023. gadā Laimdota Malle nominēta “Purvīša balvai” par instalāciju “OOZE”.

Aleksejs Beļeckis ir telpas mākslinieks, kas galvenokārt veido dažādu formu izstādes un citus notikumus. Aleksejs ir mākslas un zinātnes izstādes "Lauka pētījumi" autors un ir līdzautors Andra Eglīša "Izstādei" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Viens no mākslas telpas “Savvaļa” rīkotājiem.

1. There was magic to each of these places. There was grief, unimaginable grief. But in that grief there was no shame. These were places to meet despair face to face and say, “ I see you. And I feel you strongly. But you do not demean me.” Caitlin Doughty, “From Here To Eternity. Travelling The World To Find The Good Death”, 2017

2. "All the images will disappear", Annie Ernaux, "The Years" (tr. Alison L. Strayer), 2024

3. Caitlin Doughty, “From Here To Eternity. Travelling The World To Find The Good Death”, 2017. 231. lpp.

4. Turpat, 232. lpp.

5. Catriona Mortimer-Sandilands. Melancholy Natures, Queer Ecologies, 12. nodaļa grāmatā "Queer ecologies: sex, nature, politics, desire", sast. Catriona Mortimer-Sandilands un Bruce Erickson, 2010

6. Richard B. Anderson, "The World Is Dying–and So Are You". Publicēts Los Angeles Times, 2001

7. Zane Zajančkauska, "Starp violetu un zaļu", publicēts 19/04/2021 interneta žurnālā Punctum

8. Senlatviešu mitoloģijā viņas prototips ir Saules priekšvēstnese Austra – rīta blāzma. Viņas attēlošanā caur koku, dienas rituma simbolu, izteikts priekšstats par pasauli: koka saknes simbolizē pazemes pasauli, stumbrs – vidus pasauli, vidi, kurā mēs uzturamies kopā ar dzīvniekiem un augiem, bet lapotne simbolizē augšējo, debesu pasauli. Šajā kokā apvienota izpratne par pagātni, tagadni, nākotni. Austras svētnīca, kas saglabājusies līdz šai dienai, atrodas Mārsēnos, nelielā kalnā pie ezera, viduslaiku apbedījuma vietā. Tradicionāli cilvēki nesa Austrai dāvanas (vaskus, vilnu un tam līdzīgus upurus), lai, pavadījuši nakti svētnīcā, no rīta pamostos līdz ar pirmo blāzmu, brīvi no slimībām.

9. Ansis Zunde. Priekšvārda "Lidodams putns neatstāj debesīs pēdas" grāmatai “Mahājānas budistu teksti”, 2021